Mūsdienās mēs bieži redzam draudus tur, kur to patiesībā nav. Mēs baidāmies no tehnoloģiskā progresa, mākslīgā intelekta, straujās globalizācijas. Bet aiz šīm bailēm slēpjas patiesais problēmu cēlonis – laiks. Laiks ir kļuvis par vissarežģītāko un spēcīgāko izaicinājumu cilvēcei.
Atcerēsimies Covid-19 pandēmiju: neskatoties uz iespaidīgajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, patiesais ienaidnieks, ar kuru saskārāmies, bija laiks. Bija nepieciešams ātri pieņemt lēmumus, veikt vakcīnu pārbaudes un atrast veidus, kā tās plaši izplatīt. Laika spiediens piespieda mūs riskēt un apiet ierastos drošības novērtēšanas posmus. Šī situācija atkārtojas atkal un atkal, īpaši tagad, kad mākslīgais intelekts neapstājas, prasot tūlītējus rezultātus. Taču problēma nav pašās tehnoloģijās; tā slēpjas tajā, kā mēs pārvaldām laika faktoru.
Taču problēma nav pašās tehnoloģijās; tā slēpjas tajā, kā mēs pārvaldām laika faktoru.
Tehnoloģiskais progress, kas agrāk prasīja tūkstošiem gadu, ir kļuvis par mūsu dinamiskās kultūras virzītājspēku. Šajā sacensībā pēc inovācijām mēs bieži aizmirstam patieso jautājumu: nevis kā radīt jaunas idejas, bet kā uz to pamata pieņemt pareizos lēmumus. Mēs saskaramies ar paradoksu: mums ir vajadzīgs laiks, lai saprastu un pielāgotos, bet laiks ir tieši tas, kas mums trūkst. Vienīgais ceļš uz priekšu ir “paralelizēt” lēmumu pieņemšanas procesu, iesaistot tajā iespējami vairāk cilvēku.
Likumdošanas piemērs, lai arī tas var nebūt vissvarīgākais jautājums, spilgti parāda mūsu problēmas. Pašreiz likumdošanu un svarīgus sabiedrības noteikumus izstrādā neliela speciālistu grupa – sava veida elite, kas pieņem lēmumus visu pārējo vietā. Tas rada kļūdu un pārpratumu risku. Mēs paļaujamies uz šauras grupas spriedumu, bet kā būtu, ja likumu apspriešanā piedalītos pat 1% iedzīvotāju? Mākslīgais intelekts varētu būt rīks, kas koordinē šādas plaša mēroga diskusijas, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas katram piedalīties un ļaujot visiem “šķērsot finiša līniju” kopā.
Likumdošanas process ir tikai viens piemērs tam, kā mēs varam izmantot šos principus.
Paralelizējot laiku un izmantojot mākslīgo intelektu kā universālu tulkotāju, mēs varētu iesaistīt miljoniem cilvēku lēmumu pieņemšanā neatkarīgi no viņu valodām, kultūrām un pieredzēm
Mākslīgais intelekts šeit kalpotu kā tilts, pārvēršot sarežģītus jautājumus saprotamos formātos un efektīvi apkopojot atbildes.
Lai tas kļūtu iespējams, mums jāspēj pārvarēt bailes atzīt savu nesaprašanu. Cilvēki bieži vilcinās uzdot vienkāršus jautājumus, baidoties izskatīties nekompetenti. Šeit mākslīgais intelekts varētu darboties kā “orākuls” – starpnieks, kas ļauj anonīmi dalīties ar domām un sniedz atbildes bez nosodījuma. Tas ir ceļš uz saziņu ar “globālo prātu” – mūsu kopējo pieredzi un zināšanām.
Šāda pieeja varētu novest pie jaunas lēmumu pieņemšanas ēras. Mākslīgais intelekts spētu sarežģītus jautājumus pārvērst saprotamā formā, nodrošinot caurspīdību un iesaisti cilvēkiem ar dažādu kultūras un valodas pieredzi. Galu galā jautājums nav par to, kā radīt jaunas idejas, bet gan par to, kā izmantot kolektīvo gudrību, lai pieņemtu pārdomātus un līdzsvarotus lēmumus, “paralelizējot” laiku un apvienojot miljardiem balsu.