Category: My Ideas

Man ir paveicies dzīvot pārmaiņu laikmetā. Es atceros, kā pārgājām no melnbaltajiem televizoriem uz krāsainajiem, no disku tālruņiem uz pogu tālruņiem un kā mobilo tālruņu ekrānos pazuda pogas. Ne mazāk grandiozas pārmaiņas notika programmatūras jomā. Es biju neizsakāmi priecīgs par pareizrakstības pārbaudi, kas atviegloja gramatikas noteikumu iegaumēšanu, un laimīgs, kad parādījās tiešsaistes vārdnīcas, kas izbeidza papīra vārdnīcu laikmetu un atviegloja vārdu meklēšanu. Tad nāca automātiskie tulkotāji, un nepieciešamība pēc valodas zināšanām sāka samazināties. Un tagad ir pienācis laiks domu korekcijai.

Taču, katru no šīm jaunajām tehnoloģijām pavadīja kļūdas, kas kropļoja mūsu domu plūsmu: sākumā, T9, kas manu kolēģi Andro vienu reizi pārvērta par Androidu, kas spītīgi grozīja manu pašu uzvārdu un lika sarkt miljoniem cilvēku, kuri slinkoja pārlasīt savas SMS pirms nosūtīšanas. Tad pienāca e-vārdnīcu ēra, kurās tulkojuma varianti tika piedāvāti bez paskaidrojumiem, neļaujot viegli izvēlēties labāko alternatīvu. Un tad arī e-tulkotāji, kas darbojās pēc savas nezināmās loģikas, bieži izmantojot starpniekvalodu – angļu valodu. Un tad parādījās mākslīgais intelekts, nesot sev līdzi halucinācijas, aizspriedumus, izkropļojumus un daudz ko citu.

Par ko es runāju? Es runāju par to, ka mēs šo ceļu esam nogājuši, zinot vai vismaz nojaušot, kas varētu būt nepareizi. Mēs saprotam, ko sagaidām, un, balstoties uz savām cerībām, veidojam izpratni par sistēmām, ar kurām strādājam.

Bet kas notiek ar tiem, kuri tikai sper pirmos soļus? Ar tiem, kuri nemācās gramatiku, bet raksta gramatiski pareizi? Ar tiem, kuri nezina valodas loģiku un struktūru, bet spēj rakstīt svešvalodā un veiksmīgi sazināties gan personīgi, gan biznesa vidē? Ar tiem, kuri vairs neapdomā, kā formulēt gramatiski pareizus un pārdomātus teikumus, bet spēj sekundes laikā izveidot tekstus, pilnus ar pārdomām, atsaucēm un krusteniskām saistībām, un visu to pasniegt kā savu darbu?

Šī situācija ir drauds – drauds izglītības modelim un mācību stilam, ko pazīstam jau vairākus tūkstošus gadu. Šis modelis vairs nedarbojas. Un, kamēr pa vadiem plūst elektroni un svārstās elektromagnētiskie viļņi, viss būs labi. Vai arī nebūs. Vai būs – bet ne visiem.

Izglītība ir sagatavošanās dzīvei, bet, ja precīzi nezinām, kam gatavojamies, kā varam veidot vai pielāgot izglītības modeli?

Lūk, galvenais jautājums. Iespējams, mums jāpielāgo visas izglītības modelis tāpat kā to darām augstākajā izglītībā. Mēs neprasām, lai ārsts zinātu, kā darbojas diagnostikas iekārtu sistēmu bloki. Mēs negaidām, ka valodnieks zinās tintes ķīmisko sastāvu un tās ražošanas tehnoloģiju, lai gan tieši ar to palīdzību tiek rakstītas grāmatas. Mēs arī negaidām, ka filozofs iedziļināsies smadzeņu ķīmiskajos procesos, lai gan, iespējams, būtu labi, ja viņš tos saprastu. Jā, mēs kā suga esam specializējušies, un tikai daži vēl joprojam vēlas zināt, kā viss darbojas kopumā. Tad, kā nodrošināt izglītību tik dažādā sabiedrībā, kur pat juristus var iedalīt desmitos apakšspecializāciju, kas bieži nesaprotas savā starpā, nemaz nerunājot par programmētājiem, kuriem, pēc vidusmēra cilvēka domām, katram noteikti jāprot labot printeri?

Varbūt ir pienācis laiks pārdomāt arī pamatskolas izglītību. Mēs nevarēsim apturēt informācijas tehnoloģiju ietekmi, kas lēnām izskalo klasiskās izglītības būtību. Patiesībā labāk ir iemācīt skolēniem izmantot šīs sistēmas, nevis censties viņus no tām atgrūst, jo viņi tik un tā pie tām atgriezīsies – gluži kā Harijs Poters, slepus lietojot maģiju.

Bet neaizmirsīsim, viss būs labi, kamēr plūst elektroni!

Risinājums: Mums jāizveido vairāki pamatizglītības virzieni, un vismaz viens no tiem jāparedz skolēniem, kuri pratīs rīkoties bez pastāvīga programmatūras atbalsta – spēs pareizi rakstīt vārdus, tos iztulkot, patstāvīgi formulēt domas, meklēt, lasīt un analizēt informāciju. Šai mācību pieejai jābūt balstītai uz individuālu darbu nelielās grupās (5–7 skolēni), ietverot gan mutiskas, gan rakstiskas atbildes kontrolētā vidē. Tai nevajadzētu būt masveida pieejai, un tā jāīsteno visās valsts skolās – šeit nav runa par privilēģētu izglītību.

Cik gan tas neizklausās utopisks… Bet runa nav par segregāciju, dalot bērnus “gudrajos un talantīgajos” un visos pārējos. Jautājums ir par to, kā veidojas domāšana – vai tā ir pielāgota darbībai daļēji automatizētā pasaulē vai arī spējīga uz šīs pasaules pārvērtēšanu un jaunu atziņu radīšanu.

Cilvēki pielāgojas jaunajai realitātei, taču prasmes, kuras mēs agrāk apguvām, iepazīstot pasauli caur zinātni, grāmatām un iztēli, ir apdraudētas. Šo prasmju uzturēšana, vismaz nelielā, bet stabilā sabiedrības daļā, ir viens no nākotnes izglītības uzdevumiem.

Ja domājat, ka es pārspīlēju, padomājiet vēlreiz. Nekādi aizliegumi izmantot mobilos tālruņus skolās nedos vēlamo rezultātu. Tieši vērtēšanas sistēma nepārtraukti pielāgojas realitātei.

Atcerieties, par ko es rakstīju sākumā – es atceros melnbaltos televizorus un… piecu baļļu vērtēšanas sistēmu! Tā sniedza skaidrus rezultātus. Robeža starp “sapratu” un “nesapratu” bija nepārprotama, un gan skolēns, gan klase, gan visa sistēma zināja, kurp virzās. Taču, palielinoties vērtēšanas skalai, kļuva pieņemami, ka 5 un par 4 no 10 ir “normāli” rezultāti. Tagad, ar procentiem un punktiem, sistēma kļūst vēl neskaidrāka.

Pat ja skolās tiks ieviesti tehnoloģiju ierobežojumi, tie vispirms negatīvi ietekmēs vērtējumus, bet ne zināšanas. Un vērtēšanas sistēma ar laiku atkal pielāgosies realitātei.

Mums jāpieņem realitāte – izglītības diferenciācijai ir jāsākas jau agrā vecumā.

Demokrātija nav statisks mehānisms – tā attīstās līdz ar sabiedrību, tās vērtībām, tehnoloģijām un informācijas plūsmu. Taču vēlēšanu sistēmas, kas tika izveidotas pirms gadsimtiem, bieži paliek nemainīgas, neskatoties uz to, ka sabiedrības domāšanas veids ir būtiski mainījies. Šī neatbilstība rada arvien lielākas plaisas starp pārvaldības efektivitāti un sabiedrības uzticību demokrātijai.

Mēs dzīvojam laikā, kad informācijas pieejamība ir sasniegusi nepieredzētu līmeni. Vēlētāji ikdienā tiek pakļauti ne tikai politisko partiju reklāmām un solījumiem, bet arī algoritmiski pielāgotiem sociālo tīklu burbuļiem, kas nostiprina esošos uzskatus un bieži vien deformē realitātes uztveri. Rezultātā vēlēšanas arvien mazāk kļūst par analītisku izvēli un vairāk par emocionālu reakciju uz retoriku, simboliem un mediju manipulācijām.

Tajā pašā laikā politiskās sistēmas daudzās valstīs saglabā struktūru, kas vairāk atbilst pagātnes sabiedrības domāšanas modelim – tādam, kurā vēlētāji lēma, balstoties uz ilgtermiņa apsvērumiem, ideoloģiskām nostādnēm un skaidru izpratni par pārvaldības atbildību. Šis kontrasts starp demokrātijas institucionālo rāmi un sabiedrības informācijas patēriņa realitāti ir viens no būtiskākajiem mūsdienu demokrātijas izaicinājumiem.

Vai daudzpartiju sistēma ar zemu iekļūšanas slieksni nodrošina efektīvu pārvaldību?

Viena no populārākajām demokrātijas formām ir daudzpartiju sistēma, kas ļauj dažādām sabiedrības grupām būt pārstāvētām parlamentā. Taču realitātē sistēma ar zemu iekļūšanas slieksni nereti rada situāciju, kurā parlaments kļūst pārāk sadrumstalots un lēmumu pieņemšanas process tiek paralizēts.

Pārāk daudzu partiju klātbūtne nenozīmē lielāku demokrātijas kvalitāti – tā var nozīmēt arī haosu, jo valdību nākas veidot uz nebeidzamu kompromisu pamata. Vidēja izmēra partijas, kuras nav pietiekami lielas, lai uzņemtos pilnu atbildību, bet kurām ir pietiekama ietekme, lai noteiktu valdības veidošanas nosacījumus, rada situāciju, kurā īsti neviens nav atbildīgs par lēmumiem. Līdz ar to vēlētāji zaudē ticību politiskajai sistēmai, jo redz, ka vēlēšanu rezultāti nerada prognozējamu un stabilu pārvaldību.

Demokrātijas attīstības paradokss – vairāk pārstāvniecības, mazāk efektivitātes

Kā lai nodrošina līdzsvaru starp demokrātijas daudzveidību un pārvaldības efektivitāti? Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt divpakāpju vēlēšanu sistēma parlamentam. Šāda sistēma ļautu pirmajā kārtā vēlētājiem balsot par plašu partiju loku, bet otrajā kārtā veikt galīgo izvēli starp tām partijām, kurām ir reāls sabiedrības atbalsts un spēja pārvaldīt valsti.

Šāda pieeja novērstu situāciju, kurā vēlētāji jūtas vīlušies un uzskata, ka viņu balss tiek “izmesta”, jo viņiem būtu iespēja pārskatīt un pielāgot savu izvēli, kad kļūst skaidrs, kuri politiskie spēki ir reāli spējīgi pārvaldīt valsti. Turklāt šis modelis varētu ierobežot īstermiņa politisko projektu uzplaukumu – bieži vien mēs redzam partijas, kas tiek izveidotas tikai uz vienu vēlēšanu ciklu, iegūst ietekmi, bet pēc tam izzūd, atstājot sistēmā ilgtermiņa nestabilitāti.

Ko tas nozīmē nākotnes demokrātijai?

Jebkura vēlēšanu sistēmas reforma prasa rūpīgu izstrādi un sabiedrības iesaisti. Tomēr pamatideja ir skaidra – demokrātijai jāspēj pielāgoties pārmaiņām sabiedrībā, lai tā saglabātu savu efektivitāti. Ja vēlēšanu mehānismi neatbilst mūsdienu informatīvajai realitātei un vēlētāju uzvedības modeļiem, tie nevis stiprina demokrātiju, bet kļūst par šķērsli tās ilgtspējai.

Varbūt ir laiks domāt par to, kā padarīt demokrātijas mehānismus dinamiskākus – saglabājot elastību un daudzveidību, bet vienlaikus nodrošinot lielāku politisko atbildību un pārvaldības stabilitāti. Tas nav jautājums par demokrātijas ierobežošanu, bet gan par tās attīstību, lai tā spētu labāk kalpot sabiedrības interesēm ilgtermiņā.

Statistika bieži tiek uztverta kā objektīvs informācijas avots, kas palīdz pieņemt lēmumus, taču pastāv risks, ka nepietiekama vai nekorekta statistika var ne tikai sagrozīt realitāti, bet pat aktīvi ietekmēt sabiedrības domāšanu un lēmumu pieņemšanu.

Statistikas uzticamība: kāpēc izlases lielums ir kritisks?

Viens no galvenajiem statistikas ticamības faktoriem ir izlases lielums. Lai aptaujas vai analīzes dati atspoguļot sabiedrības patieso viedokli, izlases lielumam ir jābūt pietiekami lielam. Piemēram, ja populācijas lielums ir 900 000 un tiek izmantota tikai 900 respondentu izlase, rezultāti var ietvert būtiskas kļūdu robežu.

Aprēķini pie 95% ticamības līmeņa rāda, ka standartkļūda šādai izlasei ir 1.67%, un ar korekciju uz galīgo populāciju faktiskā kļūda sasniedz 3.27%. Tas nozīmē, ka, ja partijai tiek prognozēti 5%, reālais rezultāts var būt robežās no 1.73% līdz 8.27%, kas var nozīmēt gan veiksmi, gan izgāšanos.

Aprēķins tiek veikts pēc formulas:

kur:

• Z = 1.96 (kritiskā vērtība 95% ticamības līmenim),
• p = 0.5 (sliktākais scenārijs, kad sadalījums ir vienmērīgs),
• n = 900 (izlases lielums).

Politiskās manipulācijas caur statistiku

Vēlēšanu kontekstā statistika var radīt pašizpildošus pareģojumus. Ja partijai tiek prognozēts augsts rezultāts, tās atbalstītāji var pārlieku atslābt un neierasties uz vēlēšanām. Tajā pašā laikā opozīcija, redzot draudus, mobilizējas un palielina savu aktivitāti. Rodas nevienmērīgs līdzsvars, kura pamatā ir tieši nekorekta statistika, nevis objektīva sabiedrības noskaņa.

Tas ir līdzīgi kā kvantu fizikā – novērotājs ar savu klātbūti maina daļīņas stāvokli. Tikai šeit viss ir vienkāršāk: pāris neprecīzu aptauju, un vēlēšanu iznākumu var ietekmēt faktori, kas citkā neeksistētu.

Kā izvairīties no maldinošas statistikas?

Lai dati atspoguļot patieso sabiedrības viedokli un nenovestu pie manipulācijām, ir būtiski:

• Izmantot lielākas izlases (vismaz 5000+ respondentus visai valstij),
• Skaidri norādīt kļūdu robežās un to ietekmi,
• Uzsvērt, ka nelielas izmaiņas procentos mazas izlases gadījumā ir bezjēdzīgi interpretēt kā tendenci,
• Apzināties, ka aptaujas ne tikai atspoguļo, bet arī ietekmē sabiedrības rīcību.

Secinājums

Statistika pati par sevi nav meli. Tomēr nekvalitatīva statistika var kalpot kā manipulācijas instruments, kas kropļo sabiedrības uztveri un rada nepatiesus naratīvus. Tāpēc es ieteiktu noteikt minimālo izlases lielumu 5000 respondentu, lai statistiskie dati, kas tiek komunicēti sabiedrībai, būtu precīzi un neizraisītu maldinošus secinājumus. Tikai precīza un korekti veikta statistika var būt objektīvs un uzticams instruments lēmumu pieņemšanai.

Mēs izjūtam neaprakstāmu sajūsmu par sociālajiem tīkliem, it īpaši ņemot vērā iespēju tajos apspriest jautājumus, kas var ietekmēt valsts, reģiona vai novada politiku. Taču tagad es jums parādīšu, kā sociālie tīkli var viegli izputināt mazu valsti, ievilinot to nevajadzīgu izdevumu virpulī.

Kur slēpjas problēma? Politiķi arvien vairāk laika pavada sociālajos tīklos. Viņi komunicē ar vēlētājiem, viņu lēmumi kļūst caurspīdīgāki un atspoguļo sabiedrības vēlmes. Sociālie tīkli it kā ir īstenojuši absolūtās demokrātijas ideju!

Vai tomēr nē…

Mans pirmais pasniedzējs Latvijas institūta juridiskajā fakultātē bija Neimanis – jauns, ambiciozs un progresīvs tiesnesis. Viņš vadīja ļoti interesantas lekcijas, ievadot mūs tiesību pasaulē. Un kādu dienu viņš teica, ka neredz iespēju, kā tiesnesis varētu uzturēt profilu sociālajos tīklos. Pēc viņa domām, tas samazina lēmumu caurspīdīgumu, apdraud tiesneša objektivitāti un neatkarību. Viņam bija arī citi argumenti, bet šī doma mani aizķēra.

Politiķi, atšķirībā no tiesnešiem, nevar iedomāties sevi bez sociālajiem tīkliem. Viņi izsakās, diskutē, bet pats galvenais – reklamē sevi, turklāt praktiski bez maksas. Taču nekas šajā pasaulē nav bez maksas. Manuprāt, par šo “bezmaksas” saikni ar sabiedrību maksājam mēs.

Piemērs. Valsts uzņēmums plāno iepirkumu, par to atbild attiecīgā ministrija, bet ministrs ir politiska figūra, kura aktīvi darbojas sociālajos tīklos. Kāda ir varbūtība, ka iepirkums būs patiesi ekonomisks, sabalansējot komfortu, mūsdienīgas tehnoloģijas un pieņemamus riskus? Mazai valstij ir tieši tik daudz naudas, cik ir. Kad mēs saskaramies ar finansiālām grūtībām, mēs taupām: pērkam lietotu automašīnu, atsakāmies no saldumiem vai alkohola, lai tikai saglabātu budžetu. Bet vai mēs spējam uz valsts līmeni attiecināt to pašu domāšanu?

Ir kāds sens joks: “Ko tu novēlētu sev, ja zinātu, ka tavam kaimiņam tas būs dubultā?” Variantu ir daudz – bagātību, slavu, ilgu mūžu… Bet anekdotes varonis izvēlas sev nelielu sirdslēkmi.

Vai jūs domājat, ka kādam šajā situācijā patiesi rūp valsts budžets? Sociālajos tīklos krīt pieprasījumi un draudi: sociālie pabalsti, četrdienu darba nedēļa, jauni lidaparāti un vilcieni, koncertzāles, bibliotēkas, kultūras nami un bezmaksas muzeji… Un kas tālāk? Politiķim ir jātiek ievēlētam, un viņš uztver sociālos tīklus kā sabiedrības spoguli. Bet vai tā tiešām ir?

Bieži vien sociālajos tīklos izskan viedokļi, kas nepārstāv pat pusi procenta sabiedrības. Pārējie ir vai nu aizņemti ar savām problēmām, vai vienaldzīgi, vai arī apzināti ignorē šo troksni. Taču dzirdama tikai to balsis, kuri grib, grib, grib.

Jautājums ir – vai šis ir reāls risks politiķim, vai tikai iedomāta problēma? Jo, ejot šajā virzienā, valsti var izputināt vēl ātrāk nekā Ludviķis XIV, kurš izšķērdēja milzu bagātības Versaļai, greznām ballēm un bezgalīgiem kariem, novedot Franciju līdz finanšu katastrofai.

Paskatieties, kā tas viss notika – gluži kā senos laikos. Izber kaudzi kartupeļu, noliek sargu un ļauj cilvēkiem mazliet paņemt. Tieši tāpat notika ar pirmo LLM modeli. To radīja, izlaida pasaulē bez instrukcijām, bez pogām, bez nekā. Tikai čats – “Runā.”

Un mēs sākām runāt.

Un saņēmām atbildi. Un atbilde bija jēgpilna. Un tajā brīdī visi nolēma – tas ir tas, mākslīgais intelekts!

Tad sākās diskusijas: “Nē, tas nav intelekts. Tas ir tikai ļoti sarežģīts T9.”
Ne gluži T9, bet viltīgs mehānisms, kas veido teikumus, prognozējot nākamo vārdu pēc iepriekšējā.

Un ko mēs izdarījām?
Mēs sākām šo mehānismu izmantot.

Un patiesībā mēs ieguvām interaktīvu visas cilvēces zināšanu kopumu. Ar to mums vajadzēja pietikt! Mēs varējām vienkārši būt laimīgi – visi zināšanu avoti, tūlītēja piekļuve, sarunvalodas formā.

Bet tad sāka plūst nauda.

Jo cilvēkiem nepietiek tikai ar zināšanām. Viņi grib intelektu.
Viņi vēlas pasauli, kurā pat jautājumus uzdot nav nepieciešams – atbildes parādās pašas.

Un tāpēc nauda sāka plūst kā upe.

Un līdz ar naudu nāca jauns līmenis – loģiskā vērtēšana.
Modeļi vairs tikai neatbildēja, tie sāka izvērtēt savas atbildes, pielietot loģiku, pašpilnveidoties.
Šīs vērtēšanas auga, vairojās, uzlabojās.

Tagad zināšanas vairs nav tikai strukturēts teksts, tās ir slāņotas ar loģiku.
Un tā mēs nonākam pie īstā jautājuma:

• Kad parādīsies īstais intelekts?
• Vai tas jau ir parādījies?
• Un vai sekos apziņa?

Tas ir galvenais jautājums.

Un problēma ir – kāds būtu jāsaka “pietiek”, pirms nav par vēlu.
Bet varbūt jau ir.

Ironija? Tas, ko sākumā saucām par intelektu un vēlāk noliedzām kā “patiesībā ne intelektu”, mums patiesībā bija pietiekami labs.

Tagad, ar pirmajiem reasoning modeļiem, var šķist, ka atbildes ir nedaudz neveiklākas, neloģiskākas.

Bet tas ir tikai solis atpakaļ, lai ieskrietos.

Ticiet man – pavisam drīz mēs patiesi uzzināsim, kas ir mākslīgais intelekts. Palicis pavisam maz.

Mēs dzīvojam pasaulē, kas veidota patēriņam. Vieglāk ir nopirkt jaunu telefonu, nekā salabot veco, un lētāk ir nomainīt sadzīves tehniku, nekā to remontēt. Bet kā ir ar mājām? Vai būtu jārīkojas pēc tāda paša principa arī ar ēkām, kas stāvējušas gadu desmitiem? Vai varbūt šajā steigā nojaukt un uzbūvēt no jauna mēs kaut ko svarīgu zaudējam?

Slēptās nojaukšanas izmaksas

Veca ēka bieži tiek uztverta kā problēma, un pirmais risinājums šķiet tās nojaukšana. Jaunbūves tiek reklamētas kā energoefektīvākas, izturīgākas un labāk pielāgotas mūsdienu dzīvesveidam. Taču tas, kas bieži tiek ignorēts, ir milzīgās vides izmaksas, ko rada nojaukšana.

Katrs vecais nams ietver desmitiem gadu uzkrātas enerģijas – materiālus, darba ieguldījumu un resursus, kas nepazūd līdz ar ēkas nojaukšanu.

Padomājiet: enerģija, kas tika iztērēta, lai pirms 50 gadiem uzbūvētu šo ēku, joprojām ir saglabāta tās ķieģeļos, sijās un pamatos. Nojaucot to, mēs izniekojam šo ieguldījumu, radām milzīgu daudzumu būvgružu un patērējam vēl vairāk resursu jaunbūvei. Vai tiešām jaunais vienmēr ir labāks?

Jaunā psiholoģija

Pastāv domāšanas veids, kas veicina nojaukšanas kultūru – jauns nozīmē progresu, bet vecs – novecojušu un nevajadzīgu. Šī loģika ietekmē nekustamā īpašuma tirgu, pilsētplānošanu un mūsu personīgos lēmumus. Taču daudzās Eiropas pilsētās vispieprasītākās mājas ir simtiem gadu vecas. Kāpēc?

Tāpēc, ka kvalitāte, amatnieciskās prasmes un pielāgojamība bieži pārspēj plānoto novecošanu. Vai jūs labāk gribētu māju, kas ir kā vienreiz lietojama prece, vai tādu, kurai ir vēsture un raksturs?

Atjaunošanas iespējas

Pirms lemt par nojaukšanu, apsveriet:

• Strukturālais potenciāls – Ja pamati ir stabili, lielāko daļu pārējo elementu var atjaunot vai uzlabot.
• Izmaksas kontekstā – Renovācija var šķist dārga, bet jaunbūve ietver zemes sagatavošanu, atļaujas un negaidītus izdevumus.
• Kultūras un emocionālā vērtība – Ēka nav tikai materiāli, bet arī stāsts un saikne ar pagātni.
• Ilgtspēja – Atjaunošana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt būvniecības atkritumus un vides ietekmi.

Pārdomas: Perspektīvas maiņa

Varbūt īstais jautājums nav “atjaunot vai nojaukt?”, bet gan “kāpēc mēs vienmēr izvēlamies vieglāko ceļu?”. Pasaulē, kas ir apsēsta ar ērtībām, saglabāšanā slēpjas īsta vērtība – ne tikai vēstures dēļ, bet arī gudrākai un apzinātākai dzīvei.

Pirms cērtat pirmo nojaukšanas triecienu, pajautājiet sev: Vai es pieņemu labāko ilgtermiņa lēmumu vai tikai vienkāršāko?

Un tagad es pastāstīšu, kā manuāli iestatīt DNS ugunsmūris parametrus jūsu Huawei B535-232 maršrutētājā. Šī ir unikāla Latvijas CERT.LV izstrādāta tehnoloģija, kas piedāvā papildus drošību internetā, aizsargājot no ļaunprātīgām vietnēm, pikšķerēšanas, vīrusiem un citām kiberdrošības problēmām.

Kas ir DNS ugunsmūris un kāpēc tas ir svarīgs?

DNS ugunsmūris ir Latvijas CERT.LV (Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija) izveidots risinājums, kas:

• Bloķē piekļuvi kaitīgām un krāpnieciskām vietnēm.
• Aizsargā pret pikšķerēšanu un kiberdraudiem.
• Nodrošina drošāku interneta lietošanu mājās un uzņēmumos.
• Darbojas ar visām ierīcēm, kas izmanto jūsu maršrutētāju (datori, telefoni, viedās ierīces u.c.).

DNS ugunsmūris parametri:

• Primary DNS server: 91.198.156.20
• Secondary DNS server: 194.8.2.2

Kā iestatīt DNS ugunsmūris maršrutētājā Huawei B535-232?

1. Pieslēdzieties maršrutētāja tīmekļa saskarnei

1. Atveriet tīmekļa pārlūkprogrammu un ievadiet maršrutētāja IP adresi:
   • Parasti: 192.168.8.1.
2. Ielogojieties, izmantojot akreditācijas datus:
   • Lietotājvārds: admin?
   • Parole: skatieties uzlīmi uz maršrutētāja?

2. Atveriet sadaļu “DHCP”

1. Izvēlnē kreisajā pusē atrodiet Router → DHCP.
2. Pārliecinieties, vai redzama opcija “Set DNS server manually” (Iestatīt DNS manuāli). Ja redzama, pārejiet pie nākamā soļa. Ja šī opcija nav pieejama, skatieties 4. soli.

3. Ievadiet DNS ugunsmūris parametrus

1. Atzīmējiet izvēles rūtiņu “Set DNS server manually”.
2. Ievadiet šādus DNS servera parametrus:
   • Primary DNS server: 91.198.156.20
   • Secondary DNS server: 194.8.2.2
3. Noklikšķiniet uz “Save” (Saglabāt), lai piemērotu izmaiņas.

4. Ko darīt, ja opcija nav redzama?

Ja opcija “Set DNS server manually” ir paslēpta:

1. Atveriet izstrādātāja rīkus (Developer Tools):
   • Nospiediet F12 vai Ctrl + Shift + I (Windows) vai Cmd + Option + I (MacOS).
2. Dodieties uz cilni Elements un meklējiet HTML elementu, kas atbild par DNS iestatījumiem. Piemēram:htmlCopyEdit<div id="dhcp_dns" style="display: none;">
3. Mainiet elementa stilu no display: none; uz display: block;.
4. Ievadiet DNS ugunsmūris parametrus un saglabājiet izmaiņas.

Kā DNS ugunsmūris pasargā jūsu tīklu?

DNS ugunsmūris darbojas kā filtrs starp jūsu ierīci un internetu. Tas:

1. Bloķē ļaunprātīgas vietnes:
   • Ja mēģināt apmeklēt kaitīgu vietni, piekļuve tiek bloķēta, un jūs redzat brīdinājumu.
2. Pasargā no pikšķerēšanas:
   • Tas identificē viltus mājaslapas, kas mēģina iegūt jūsu paroles, bankas informāciju un citus datus.
3. Novērš ļaunprogrammatūru:
   • Kavē kaitīgas programmatūras lejupielādi, ko var izraisīt bīstamu vietņu apmeklējumi.
4. Uzlabo tīkla drošību visām ierīcēm:
   • Filtrēšana notiek jau DNS līmenī, tāpēc nav nepieciešama papildus konfigurācija katrai ierīcei.

DNS ugunsmūris ir īpaši noderīgs ģimenēm, maziem uzņēmumiem un ikvienam, kurš vēlas uzlabot savas kiberdrošības aizsardzību bez sarežģītas konfigurācijas.

DNS ugunsmūris ir efektīvs un vienkārši lietojams risinājums drošākai interneta lietošanai. Izmantojot šo pamācību, jūs varat viegli konfigurēt Huawei B535-232 maršrutētāju, lai izmantotu Latvijas CERT.LV izstrādāto risinājumu. Ja rodas jautājumi, droši sazinieties ar mani vai meklējiet palīdzību dnsmuris.lv.