Author: Andrejs Boka

Prognozēt nākotni ir riskanti. Taču vēl riskantāk ir izlikties, ka nekas fundamentāli nemainās.
Manuprāt, 2026. gads iezīmēsies nevis ar jauniem spožiem sasniegumiem, bet ar sistēmiskām kļūdām, kuras ilgi tika ignorētas.

Mākslīgais intelekts: sacensība, kas rada skandālus

Mākslīgā intelekta sacensība neapstāsies. Taču tās fokuss mainīsies.
2026. gadā galvenais kaujas lauks vairs nebūs attēlu ģeneratori vai matemātiski “superprofesori”. Tas būs personālie asistenti – aģenti, kas darbojas autonomi, pieņem lēmumus un rīkojas lietotāja vārdā.

Tieši šeit, manuprāt, notiks pirmie nopietnie skandāli:

• kaitīga koda netīša vai apzināta ieviešana,
• algoritmu rīcība, kas vairs nav pilnībā izsekojama,
• pirmie publiskie gadījumi, kur sistēma “uzvedas pareizi formāli, bet bīstami pēc būtības”.

• 2026. gads var kļūt par pirmo gadu, kad sabiedrība skaidri ieraudzīs robežu starp automatizāciju un kontroles zaudēšanu.

Klimats: nevis krīze, bet organisma reakcija

Klimatu es salīdzinātu ar cilvēka aknām. Ilgi var ēst neveselīgi, bet vienā brīdī organisms reaģē strauji.
2026. gadā, visticamāk, redzēsim kārtējo koncentrētu klimata triecienu sēriju:

• temperatūras anomālijas,
• plaši ugunsgrēki,
• spēcīgas vētras un plūdi.

Tie nebūs “pārsteigumi”, bet gan sekas. Un tie arvien biežāk tieši ietekmēs ekonomiku, infrastruktūru un apdrošināšanu.

Ķīnas ekonomika un ģeopolitiskā spriedze

Ķīnas ekonomikas izaugsme palēninās. Šo faktu ignorēt vairs nav iespējams.
Vēsturiski šādas situācijas reti paliek bez sekām. Iekšējās ekonomiskās problēmas bieži meklē ārēju kompensāciju.

• 2026. gads var kļūt par brīdi, kad:

• reģionālā spriedze pāraug plašākā ģeopolitiskā nestabilitātē,
• ekonomiskie cēloņi tiek maskēti ar politiskiem naratīviem,
• pasaule nonāk uz jauna sadrumstalotības sliekšņa.

Enerģija: pārrāvums starp veco un jauno

Enerģētikā veidojas bīstams vakuums.
Daļa kodolenerģijas jaudu ir slēgtas. Jaunās tehnoloģijas, tostarp kodolsintēzes risinājumi, vēl nav gatavas industriālai lietošanai.

Rezultāts var būt vienkāršs un nepatīkams:

• elektroenerģija kļūst dārgāka,
• datu centri un MI aprēķini sadārdzinās,
• digitālā ekonomika sāk just fiziskus ierobežojumus.

Šajā kontekstā Bitcoin izskatās īpaši ievainojams. Tā energoietilpība var zaudēt konkurenci pret MI infrastruktūras vajadzībām. Miljardu intereses, visticamāk, izrādīsies svarīgākas par miljonu ideoloģiju.

Kosmoss: jauns solis ar citu formu

Ir liela iespēja, ka 2026. gadā:

• Indija vai Ķīna veiks pilotētu nolaišanos uz Mēness,
• tas būs pirmais šāda mēroga solis vairāk nekā 50 gadu laikā.

Taču iespējams vēl interesantāks scenārijs – cilvēkveidīga mašīna, kas veic šo uzdevumu bez skafandra.
Tas būtu ne tikai tehnoloģisks, bet arī uztveres lūzums: kas īsti ir “cilvēka klātbūtne”?

Militārās un policijas tehnoloģijas: autonomija bez ilgdarbības

Militārie un drošibas izdevumi turpinās augt. Īpaši – autonomo dronu jomā.
Taču bez ilgstoši strādājošiem enerģijas avotiem tie paliks:

• taktisku,
• īstermiņa,
• uzdevumos ierobežoti risinājumi.

Tehnoloģija skrien ātrāk par enerģētiku. Un tas ir strukturāls ierobežojums, nevis dizaina kļūda.

Noslēgumā

• 2026. gads, manuprāt, nebūs progresa triumfa gads.
  Tas būs realitātes tests – MI, klimata, enerģijas un ģeopolitikas jomā.
  Ne visi to izturēs vienādi.

Mēs daudz runājam par to, kā mākslīgais intelekts maina darbu, medijus un radošās jomas. Taču, iespējams, mēs nepietiekami apzināmies tā tiešo ietekmi uz demokrātiju.

Pēc Cambridge Analytica skandāla kļuva skaidrs, ka tieši apolitiskā un svārstīgā sabiedrības daļa var kļūt par galveno mērķi vēlēšanu ietekmēšanā. Toreiz to darīja ar datiem, reklāmām un psiholoģisku profiliēšanu. Šodien šo lomu var pārņemt mākslīgais intelekts.

Paradoksāli, bet AI var gan stiprināt demokrātiju, palīdzot cilvēkiem analizēt politiskās programmas, gan arī graut to, ja tas kļūst par manipulācijas instrumentu.
Cilvēks var vienkārši pajautāt: “Par ko man balsot?”
Un, ja modelis jau iepriekš ir “pielāgots” noteiktam skatījumam, tad atbilde vairs nebūs objektīva, bet gan kāda cita konstruēta versija par realitāti.

Tādā brīdī mākslīgais intelekts vairs nav sabiedrības spogulis — tas kļūst par tās veidotāju.
Un tad rodas jautājums: kāda demokrātija mūs sagaida nākotnē — tā, ko veido cilvēki, vai tā, ko vada algoritmi?

1. Lielie valodu modeļi (LVM) ir mācījušies no miljardiem tekstu:grāmatām, rakstiem, forumiem, dokumentiem, cilvēku domām un idejām simtiem gadu garumā.

Tāpēc, kad mēs veidojam dialogu caur mākslīgo intelektu (MI), tā patiešām ir saruna ar “apkopoto cilvēces pieredzi”, kas filtrēta caur matemātiku.

---

2. Kā mēs pievienojam jaunas zināšanas
Katrs jauns teksts, ko mēs radām un publicējam, ir ķieģelītis nākotnes modeļu apmācībā. Tādējādi saziņa ar MI ir ne tikai “atbildes saņemšana”, bet arī piedalīšanās cilvēces zināšanu fonda paplašināšanā.

---

3. Mīkla par telpām un koordinātām
Modelim ir tūkstošiem dimensiju (piemēram, 6144). Tam katra ass ir abstrakts filtrs, kas palīdz prognozēt tokenus (vārdu daļas). Mēs, dažkārt varam pamanīt interpretāciju (piemēram, ass “vīrietis ↔ sieviete”, “vienskaitlis ↔ daudzskaitlis”). Taču vairums dimensiju paliek modeļa “svešvaloda”.

---

4. Labais un ļaunais vektoros
Modelis pats par sevi nesaprot kategorijas “labais” un “ļaunais” tā, kā to saprot cilvēks. Taču vektoru attēlojumi atspoguļo valodas statistiku: teksti par labo tieksies uz vienām koordinātām, teksti par ļauno — uz citām. Tam tā nav morāle, bet gan nozīmju ģeometrija. Bet mums, cilvēkiem, tas var izskatīties tā, it kā vektori patiešām iemiesotu idejas (labais ↔ ļaunais, prieks ↔ skumjas).

---

LVM ir kā spogulis visai cilvēces rakstītajai atmiņai.

Mēs pievienojam šim spogulim jaunus slāņus, sazinoties un radot tekstus.

Un mīkla ir tāda, ka mašīnai viss reducējas uz vektoru ģeometriju, bet mums tās ir mūžīgas jēgas kategorijas: labais, ļaunais, patiesība, skaistums.

Divfaktoru autentifikācija (2FA), izmantojot autentifikatora lietotnes, balstās uz vienreizējo paroļu algoritmu (parasti TOTP – Time-based One-Time Password jeb laika atkarīga vienreizējā parole). Lietotne ģenerē unikālus sešciparu kodus aptuveni ik pēc 30 sekundēm, izmantojot slepeno atslēgu un aktuālo laiku. Pievienojot 2FA, serviss izsniedz slepeno atslēgu (parasti kā QR kodu), ko lietotājs noskenē ar lietotni. Pēc tam gan serveris, gan lietotne sinhroni ģenerē vienādus vienreizējos kodus – piesakoties pietiek ievadīt lietotnē redzamo kodu. Šī metode ir ievērojami drošāka par SMS kodiem, jo TOTP kodi netiek pārraidīti tīklā un regulāri mainās, izslēdzot iespēju tiem tikt pārtvertiem.

Zemāk ir apkopots piecu labāko bezmaksas autentifikatoru lietotņu reitings Android ierīcēm. Visas ir saderīgas ar populāriem servisiem – no Google un Microsoft kontiem līdz Facebook, Amazon, banku lietotnēm u.c., atbalstot standarta OTP kodus ar TOTP protokolu. Katrā aprakstā iekļautas galvenās iespējas, mākoņrezerves funkcijas, saderība, lietošanas ērtums un galvenie plusi/mīnusi.

---

1. Google Authenticator

Google Authenticator ir viena no pirmajām un populārākajām 2FA lietotnēm. Tā piedāvā pamata funkcionalitāti bez liekiem papildinājumiem – iespējams pievienot vairākus kontus, saņemt vienreizējos kodus arī bez interneta (darbojas “lidmašīnas režīmā”) un izmantot to viedpulksteņos ar Wear OS. Jauna konta pievienošana notiek, noskenējot QR kodu vai ievadot slepeno atslēgu – pēc tam koda ģenerators ir gatavs darbam. Lietotne ir gandrīz pilnībā saderīga ar jebkuru servisu, kas atbalsta TOTP, jo sākotnēji izstrādāta kā etalonrisinājums šim standartam.

Līdz 2023. gadam būtisks trūkums bija mākoņrezerves neesamība – kodi tika glabāti tikai vienā ierīcē. Kopš 2023. gada iespējama sinhronizācija ar Google kontu, ļaujot pēc vēlēšanās iespējot rezerves kopēšanu. Tomēr šī opcija nav aktīva pēc noklusējuma un neizmanto pilnīgu galapunktu šifrēšanu (end-to-end encryption), tāpēc daudzi joprojām dod priekšroku lokālai uzglabāšanai. Lietotne atbalsta visu kontu eksportu vienā QR kodā, kas ievērojami atvieglo pārnešanu uz citu ierīci.

Priekšrocības:

• Vienkāršs un ātrs: minimālistisks interfeiss, kods uzreiz redzams.
• Darbojas bez interneta: piemērots arī bezsaistes situācijām.
• Plaša saderība: atbalsta lielāko daļu populāro servisu.
• Ērts eksports: visi konti eksportējami vienā QR kodā.

Trūkumi:

• Ierobežotas funkcijas: nav iespējas iestatīt PIN/paroli lietotnei vai paslēpt kodu no ekrāna.
• Bez mākoņrezerves (ja nav iespējota sinhronizācija).
• Nav meklēšanas vai grupēšanas funkciju, ikonas netiek rādītas.

---

2. Microsoft Authenticator

Microsoft Authenticator ir spēcīgs risinājums ar ciešu integrāciju Microsoft ekosistēmā. Papildus TOTP ģenerēšanai (tiek atbalstīti Google, Facebook, GitHub u.c. konti), lietotne ļauj autorizēties Microsoft kontos ar vienu pieskārienu, izmantojot push paziņojumus. Tokenus iespējams dublēt mākonī, ja piesakāties lietotnē ar Microsoft kontu. Šifrētie dati tiek atjaunoti jaunā ierīcē, taču iOS un Android versijās tiek izmantoti atšķirīgi rezerves mehānismi, kas nav savstarpēji savietojami.

Lietotne nodrošina aizsardzību ar PIN, paroli, Face ID vai pirkstu nospiedumu. Pieejama arī iespēja paslēpt kodus no svešiem skatieniem. Papildu iespēja – paroļu un maksājumu datu glabāšana (ievietots paroļu pārvaldnieks).

Priekšrocības:

• Ērta autorizācija Microsoft kontiem.
• Lietotnes aizsardzība (PIN, biometriskie dati).
• Mākoņrezerves iespēja.
• Papildu funkcijas – paroļu glabāšana, Apple Watch atbalsts.

Trūkumi:

• Lietotne aizņem daudz vietas (~150–200 MB).
• Trūkst iespējas eksportēt tokenus uz failu.
• Atšķirīgas rezerves kopēšanas sistēmas iOS un Android vidē.
• Lai iespējotu rezerves kopēšanu, nepieciešams Microsoft konts.

---

3. Authy (Twilio Authenticator)

Authy, ko izstrādā Twilio, ir viena no funkcionāli visbagātākajām 2FA lietotnēm. Pieejama Android, iOS, Windows, macOS, Linux un pat pārlūkprogrammā (Chrome). Atbalsta tokenu sinhronizāciju starp vairākām ierīcēm. Lietotnes darbībai nepieciešama reģistrācija, piesaistot telefona numuru un saņemot SMS kodu. Tokeni tiek glabāti šifrētā veidā Twilio mākonī. Lietotājs nosaka paroles frāzi šifrēšanai – bez tās datus nevar atjaunot.

Authy piedāvā PIN/biometrijas aizsardzību, un kodus var paslēpt pēc neaktivitātes. Interfeiss ir vizuāli pievilcīgs, ar automātiski ielādētām servisu ikonām. Mobilajā versijā vienlaikus redzams viens konts, pārējie pieejami caur ikonām – nav grupēšanas vai meklēšanas.

Priekšrocības:

• Atbalsta vairākas platformas.
• Mākoņrezerves ar šifrēšanu.
• Lietotnes aizsardzība, vizuāli patīkams dizains.
• Meklēšana un Apple Watch atbalsts (darbvirsmas versijā).

Trūkumi:

• Nepieciešama reģistrācija (telefona numurs).
• Neparasts interfeiss mobilajā versijā.
• Nav eksporta uz failiem.
• Reģistrācijas laikā – teorētisks risks, kas saistīts ar SMS pārtveršanu (SIM-swap).

---

4. LastPass Authenticator

LastPass Authenticator – autentifikators no LastPass paroļu pārvaldnieka veidotājiem. Piedāvā vienkāršu 2FA kodu ģenerēšanu ar mākoņrezervi, piesaistot LastPass kontu. Tokeni tiek šifrēti un automātiski atjaunojami citā ierīcē. Atbalsta TOTP standartu, saderīgs ar populārākajiem servisiem. Interfeiss ir saprotams, ar iespēju meklēt un kārtot ierakstus.

Lietotne ir bezmaksas, pat ja LastPass menedžeris netiek lietots. Atbalsta push-autorizāciju atsevišķos servisos.

Priekšrocības:

• Mākoņrezerves ar šifrēšanu.
• Vienkāršs un saprotams interfeiss.
• Saderīgs ar visiem 2FA servisiem.
• Bezmaksas, nav kontu skaita ierobežojumu.

Trūkumi:

• Atkarība no LastPass konta (rezerves kopēšanai).
• Nav iespējas iestatīt paroles aizsardzību pašai lietotnei.
• Trūkst interfeisa pielāgošanas.
• Lietotne tiek reti atjaunināta.

---

5. FreeOTP

FreeOTP ir ar atvērtā pirmkoda kodu balstīta autentifikatora lietotne, ko sākotnēji izstrādāja Red Hat kā brīvu alternatīvu Google Authenticator. Ļoti viegla un vienkārša lietotne (tikai 2–3 MB). Atbalsta TOTP un HOTP protokolus. Interfeiss ir minimālistisks – tiek rādīts tikai saraksts ar kontiem un kodiem.

Tokeni tiek glabāti tikai lokāli. Nav mākoņrezerves, eksportēšanas vai iespēju apskatīt slepenos atslēgas. Android versijā ir plašas konfigurēšanas iespējas, tostarp algoritma tips, koda garums, intervāls u.c. iOS versijā iespējama tikai QR skenēšana.

Priekšrocības:

• Bezmaksas, ar atvērtu kodu.
• Ļoti viegla un ātra.
• Ļoti vienkāršs interfeiss.
• Liela konfigurējamība (Android versijā).
• Darbojas pilnīgi bezsaistē, kodi sākotnēji ir paslēpti.

Trūkumi:

• Nav rezerves kopiju veidošanas.
• Nav paroles aizsardzības.
• Trūkst papildu funkciju un sinhronizācijas.
• Reti tiek atjaunināta.

---

Praktiska piezīme: dublēšana vairākās ierīcēs

Pievienojot jaunu kontu autentifikatoram, iespējams vienlaicīgi noskenēt QR kodu ar vairākām ierīcēm. Viena un tā paša servisa 2FA slepenā atslēga nav unikāla konkrētai ierīcei – to var izmantot vairāki autentifikatori. Tas ir noderīgi dublēšanai – ja viena ierīce tiek pazaudēta, otra paliek kā rezerves risinājums. Šādā gadījumā visas ierīces ģenerēs vienādus kodus. Glabājiet otru ierīci drošā vietā un aizsargājiet to ar paroli/biometriju. Alternatīva – saglabāt slepeno atslēgu manuāli, piemēram, kā QR attēlu vai ievadīt paroļu pārvaldniekā.

---

Brīdinājums: riski bez dublēšanas

Bieži lietotāji izmanto 2FA tikai vienā ierīcē, neizveidojot rezerves kopijas. Tas ir riskanti – ierīces zuduma gadījumā var tikt zaudēta piekļuve visiem kontiem. Bez iepriekš saglabātiem rezerves kodiem vai tokenu kopijas atjaunošana var būt sarežģīta vai pat neiespējama. Vienmēr nodrošinieties ar rezerves kopiju: iespējojiet mākoņrezervi vai izmantojiet vairāku ierīču dublēšanu. Dažas lietotnes ļauj eksportēt tokenus QR koda vai faila veidā – glabājiet šo kopiju drošā vietā. Labākā prakse – izmantot gan mākoņrezervi, gan arī lokālus rezerves kodus.

Pārsteidzoši, kā viena funkcija digitālajā pasaulē spēja mainīt pieeju radīšanai un mācīšanās procesam.

Un es runāju par Undo.

Šī poga kļuva par ko daudz vairāk nekā tikai saskarnes daļu.

Tā kļuva par veselu domāšanas veidu — izmēģinājumu un kļūdu pieeju, mācīšanos darot.

Undo ir ērtības, pārliecības un kontroles pamats. Tā ir arī svarīga programmēšanas filozofijas sastāvdaļa — komandas, stāvokļi, vēsture.

Bet daudziem no mums Undo ir arī ļoti personiska lieta.

Es, tāpat kā tūkstošiem citu, apguvu datorprasmes pēc Di-Di principa — no multenes Deks­tera laboratorija:

“O, ko šī poga dara?”

Tā es iemācījos lietot Word, Excel un citas Microsoft programmas.

Lasīt instrukcijas? Apmeklēt kursus? Deviņdesmitajos tas vienkārši nebija ierasts.

Undo bija mans glābšanas riņķis — ļāva brīvi peldēt nezināmos ūdeņos, nebaidoties kļūdīties.

Pat vēlāk dzīvē, kad izjaucu kādu elektroierīci, pieķēru sevi pie domas:

“Kur ir Undo?”

Diemžēl reālajā dzīvē tas nestrādā 🙂

Bet šis reflekss tikai parāda, cik dziļi šī funkcija ir ietekmējusi mūsu domāšanu.

Mazliet arī vēstures:

– Pirmā Undo funkcija tika realizēta 1974. gadā Xerox PARC.

– 1984. gadā Apple padarīja to populāru ar MacPaint.

– Kopš tā laika Undo ir neatņemama daļa gandrīz jebkurā programmā — no zīmēšanas rīkiem līdz koda redaktoriem.

Vai atceries, kad pirmoreiz atklāji Undo?

Vai zināji, ka Rīgas Centrāltirgus paviljonu metāla konstrukcijas nav būvētas Rīgā? Tās atvestas no Vaiņodes – vietas, kur Pirmā pasaules kara laikā atradās vācu dirižabļu angāri.

1920. gados Rīgas pašvaldība pieņēma drosmīgu, bet praktisku lēmumu: izmantot jau esošas tērauda konstrukcijas, nevis ražot jaunas. Tas bija dārgs projekts, taču, skatoties no šodienas viedokļa – ļoti precīzs aprites ekonomikas piemērs. Resursi tika atkārtoti izmantoti, samazinot gan materiālu patēriņu, gan enerģijas ieguldījumu.

Mūsdienās mēs šādu risinājumu sauktu par “re-use” būvniecībā – tas samazina slogu videi un dod otro dzīvi jau izlietotiem materiāliem.

Salīdzinājumam: Eifeļa tornis izmanto ap 7300 tonnu tērauda. Centrāltirgū tika otrreiz izmantots ap 2460 tonnām – mazāk, bet princips ir līdzīgs: izmantot to, kas jau ir.

Vēsture dažreiz klusējot rāda ceļu, kuru mēs tikai tagad sākam apzināti izvēlēties.

Man ir paveicies dzīvot pārmaiņu laikmetā. Es atceros, kā pārgājām no melnbaltajiem televizoriem uz krāsainajiem, no disku tālruņiem uz pogu tālruņiem un kā mobilo tālruņu ekrānos pazuda pogas. Ne mazāk grandiozas pārmaiņas notika programmatūras jomā. Es biju neizsakāmi priecīgs par pareizrakstības pārbaudi, kas atviegloja gramatikas noteikumu iegaumēšanu, un laimīgs, kad parādījās tiešsaistes vārdnīcas, kas izbeidza papīra vārdnīcu laikmetu un atviegloja vārdu meklēšanu. Tad nāca automātiskie tulkotāji, un nepieciešamība pēc valodas zināšanām sāka samazināties. Un tagad ir pienācis laiks domu korekcijai.

Taču, katru no šīm jaunajām tehnoloģijām pavadīja kļūdas, kas kropļoja mūsu domu plūsmu: sākumā, T9, kas manu kolēģi Andro vienu reizi pārvērta par Androidu, kas spītīgi grozīja manu pašu uzvārdu un lika sarkt miljoniem cilvēku, kuri slinkoja pārlasīt savas SMS pirms nosūtīšanas. Tad pienāca e-vārdnīcu ēra, kurās tulkojuma varianti tika piedāvāti bez paskaidrojumiem, neļaujot viegli izvēlēties labāko alternatīvu. Un tad arī e-tulkotāji, kas darbojās pēc savas nezināmās loģikas, bieži izmantojot starpniekvalodu – angļu valodu. Un tad parādījās mākslīgais intelekts, nesot sev līdzi halucinācijas, aizspriedumus, izkropļojumus un daudz ko citu.

Par ko es runāju? Es runāju par to, ka mēs šo ceļu esam nogājuši, zinot vai vismaz nojaušot, kas varētu būt nepareizi. Mēs saprotam, ko sagaidām, un, balstoties uz savām cerībām, veidojam izpratni par sistēmām, ar kurām strādājam.

Bet kas notiek ar tiem, kuri tikai sper pirmos soļus? Ar tiem, kuri nemācās gramatiku, bet raksta gramatiski pareizi? Ar tiem, kuri nezina valodas loģiku un struktūru, bet spēj rakstīt svešvalodā un veiksmīgi sazināties gan personīgi, gan biznesa vidē? Ar tiem, kuri vairs neapdomā, kā formulēt gramatiski pareizus un pārdomātus teikumus, bet spēj sekundes laikā izveidot tekstus, pilnus ar pārdomām, atsaucēm un krusteniskām saistībām, un visu to pasniegt kā savu darbu?

Šī situācija ir drauds – drauds izglītības modelim un mācību stilam, ko pazīstam jau vairākus tūkstošus gadu. Šis modelis vairs nedarbojas. Un, kamēr pa vadiem plūst elektroni un svārstās elektromagnētiskie viļņi, viss būs labi. Vai arī nebūs. Vai būs – bet ne visiem.

Izglītība ir sagatavošanās dzīvei, bet, ja precīzi nezinām, kam gatavojamies, kā varam veidot vai pielāgot izglītības modeli?

Lūk, galvenais jautājums. Iespējams, mums jāpielāgo visas izglītības modelis tāpat kā to darām augstākajā izglītībā. Mēs neprasām, lai ārsts zinātu, kā darbojas diagnostikas iekārtu sistēmu bloki. Mēs negaidām, ka valodnieks zinās tintes ķīmisko sastāvu un tās ražošanas tehnoloģiju, lai gan tieši ar to palīdzību tiek rakstītas grāmatas. Mēs arī negaidām, ka filozofs iedziļināsies smadzeņu ķīmiskajos procesos, lai gan, iespējams, būtu labi, ja viņš tos saprastu. Jā, mēs kā suga esam specializējušies, un tikai daži vēl joprojam vēlas zināt, kā viss darbojas kopumā. Tad, kā nodrošināt izglītību tik dažādā sabiedrībā, kur pat juristus var iedalīt desmitos apakšspecializāciju, kas bieži nesaprotas savā starpā, nemaz nerunājot par programmētājiem, kuriem, pēc vidusmēra cilvēka domām, katram noteikti jāprot labot printeri?

Varbūt ir pienācis laiks pārdomāt arī pamatskolas izglītību. Mēs nevarēsim apturēt informācijas tehnoloģiju ietekmi, kas lēnām izskalo klasiskās izglītības būtību. Patiesībā labāk ir iemācīt skolēniem izmantot šīs sistēmas, nevis censties viņus no tām atgrūst, jo viņi tik un tā pie tām atgriezīsies – gluži kā Harijs Poters, slepus lietojot maģiju.

Bet neaizmirsīsim, viss būs labi, kamēr plūst elektroni!

Risinājums: Mums jāizveido vairāki pamatizglītības virzieni, un vismaz viens no tiem jāparedz skolēniem, kuri pratīs rīkoties bez pastāvīga programmatūras atbalsta – spēs pareizi rakstīt vārdus, tos iztulkot, patstāvīgi formulēt domas, meklēt, lasīt un analizēt informāciju. Šai mācību pieejai jābūt balstītai uz individuālu darbu nelielās grupās (5–7 skolēni), ietverot gan mutiskas, gan rakstiskas atbildes kontrolētā vidē. Tai nevajadzētu būt masveida pieejai, un tā jāīsteno visās valsts skolās – šeit nav runa par privilēģētu izglītību.

Cik gan tas neizklausās utopisks… Bet runa nav par segregāciju, dalot bērnus “gudrajos un talantīgajos” un visos pārējos. Jautājums ir par to, kā veidojas domāšana – vai tā ir pielāgota darbībai daļēji automatizētā pasaulē vai arī spējīga uz šīs pasaules pārvērtēšanu un jaunu atziņu radīšanu.

Cilvēki pielāgojas jaunajai realitātei, taču prasmes, kuras mēs agrāk apguvām, iepazīstot pasauli caur zinātni, grāmatām un iztēli, ir apdraudētas. Šo prasmju uzturēšana, vismaz nelielā, bet stabilā sabiedrības daļā, ir viens no nākotnes izglītības uzdevumiem.

Ja domājat, ka es pārspīlēju, padomājiet vēlreiz. Nekādi aizliegumi izmantot mobilos tālruņus skolās nedos vēlamo rezultātu. Tieši vērtēšanas sistēma nepārtraukti pielāgojas realitātei.

Atcerieties, par ko es rakstīju sākumā – es atceros melnbaltos televizorus un… piecu baļļu vērtēšanas sistēmu! Tā sniedza skaidrus rezultātus. Robeža starp “sapratu” un “nesapratu” bija nepārprotama, un gan skolēns, gan klase, gan visa sistēma zināja, kurp virzās. Taču, palielinoties vērtēšanas skalai, kļuva pieņemami, ka 5 un par 4 no 10 ir “normāli” rezultāti. Tagad, ar procentiem un punktiem, sistēma kļūst vēl neskaidrāka.

Pat ja skolās tiks ieviesti tehnoloģiju ierobežojumi, tie vispirms negatīvi ietekmēs vērtējumus, bet ne zināšanas. Un vērtēšanas sistēma ar laiku atkal pielāgosies realitātei.

Mums jāpieņem realitāte – izglītības diferenciācijai ir jāsākas jau agrā vecumā.

Demokrātija nav statisks mehānisms – tā attīstās līdz ar sabiedrību, tās vērtībām, tehnoloģijām un informācijas plūsmu. Taču vēlēšanu sistēmas, kas tika izveidotas pirms gadsimtiem, bieži paliek nemainīgas, neskatoties uz to, ka sabiedrības domāšanas veids ir būtiski mainījies. Šī neatbilstība rada arvien lielākas plaisas starp pārvaldības efektivitāti un sabiedrības uzticību demokrātijai.

Mēs dzīvojam laikā, kad informācijas pieejamība ir sasniegusi nepieredzētu līmeni. Vēlētāji ikdienā tiek pakļauti ne tikai politisko partiju reklāmām un solījumiem, bet arī algoritmiski pielāgotiem sociālo tīklu burbuļiem, kas nostiprina esošos uzskatus un bieži vien deformē realitātes uztveri. Rezultātā vēlēšanas arvien mazāk kļūst par analītisku izvēli un vairāk par emocionālu reakciju uz retoriku, simboliem un mediju manipulācijām.

Tajā pašā laikā politiskās sistēmas daudzās valstīs saglabā struktūru, kas vairāk atbilst pagātnes sabiedrības domāšanas modelim – tādam, kurā vēlētāji lēma, balstoties uz ilgtermiņa apsvērumiem, ideoloģiskām nostādnēm un skaidru izpratni par pārvaldības atbildību. Šis kontrasts starp demokrātijas institucionālo rāmi un sabiedrības informācijas patēriņa realitāti ir viens no būtiskākajiem mūsdienu demokrātijas izaicinājumiem.

Vai daudzpartiju sistēma ar zemu iekļūšanas slieksni nodrošina efektīvu pārvaldību?

Viena no populārākajām demokrātijas formām ir daudzpartiju sistēma, kas ļauj dažādām sabiedrības grupām būt pārstāvētām parlamentā. Taču realitātē sistēma ar zemu iekļūšanas slieksni nereti rada situāciju, kurā parlaments kļūst pārāk sadrumstalots un lēmumu pieņemšanas process tiek paralizēts.

Pārāk daudzu partiju klātbūtne nenozīmē lielāku demokrātijas kvalitāti – tā var nozīmēt arī haosu, jo valdību nākas veidot uz nebeidzamu kompromisu pamata. Vidēja izmēra partijas, kuras nav pietiekami lielas, lai uzņemtos pilnu atbildību, bet kurām ir pietiekama ietekme, lai noteiktu valdības veidošanas nosacījumus, rada situāciju, kurā īsti neviens nav atbildīgs par lēmumiem. Līdz ar to vēlētāji zaudē ticību politiskajai sistēmai, jo redz, ka vēlēšanu rezultāti nerada prognozējamu un stabilu pārvaldību.

Demokrātijas attīstības paradokss – vairāk pārstāvniecības, mazāk efektivitātes

Kā lai nodrošina līdzsvaru starp demokrātijas daudzveidību un pārvaldības efektivitāti? Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt divpakāpju vēlēšanu sistēma parlamentam. Šāda sistēma ļautu pirmajā kārtā vēlētājiem balsot par plašu partiju loku, bet otrajā kārtā veikt galīgo izvēli starp tām partijām, kurām ir reāls sabiedrības atbalsts un spēja pārvaldīt valsti.

Šāda pieeja novērstu situāciju, kurā vēlētāji jūtas vīlušies un uzskata, ka viņu balss tiek “izmesta”, jo viņiem būtu iespēja pārskatīt un pielāgot savu izvēli, kad kļūst skaidrs, kuri politiskie spēki ir reāli spējīgi pārvaldīt valsti. Turklāt šis modelis varētu ierobežot īstermiņa politisko projektu uzplaukumu – bieži vien mēs redzam partijas, kas tiek izveidotas tikai uz vienu vēlēšanu ciklu, iegūst ietekmi, bet pēc tam izzūd, atstājot sistēmā ilgtermiņa nestabilitāti.

Ko tas nozīmē nākotnes demokrātijai?

Jebkura vēlēšanu sistēmas reforma prasa rūpīgu izstrādi un sabiedrības iesaisti. Tomēr pamatideja ir skaidra – demokrātijai jāspēj pielāgoties pārmaiņām sabiedrībā, lai tā saglabātu savu efektivitāti. Ja vēlēšanu mehānismi neatbilst mūsdienu informatīvajai realitātei un vēlētāju uzvedības modeļiem, tie nevis stiprina demokrātiju, bet kļūst par šķērsli tās ilgtspējai.

Varbūt ir laiks domāt par to, kā padarīt demokrātijas mehānismus dinamiskākus – saglabājot elastību un daudzveidību, bet vienlaikus nodrošinot lielāku politisko atbildību un pārvaldības stabilitāti. Tas nav jautājums par demokrātijas ierobežošanu, bet gan par tās attīstību, lai tā spētu labāk kalpot sabiedrības interesēm ilgtermiņā.