Bitcoin joprojām tiek slavēts kā decentralizēta un droša finanšu sistēma, taču aiz šīs fasādes slēpjas arvien pieaugošs paradokss. Sistēma, kas balstās uz milzīgu elektrības patēriņu un specializētiem datoriem (ASIC), kļūst par sava veida ķīlnieku – jo dārgāk un sarežģītāk kļūst “rakt” jaunas monētas, jo vairāk pieaug spiediens uz visu tīklu.
Šobrīd Bitcoin tīkls patērē vairāk elektrības nekā daudzas mazās valstis. Tā sauktais “proof-of-work” algoritms, kas paredz sarežģītu matemātisku uzdevumu risināšanu, bija inovatīvs pirms desmit gadiem, bet mūsdienās tas kļūst par bremzi. Ja kāds pēkšņi iegūtu piekļuvi daudz efektīvākai ieguves tehnoloģijai – piemēram, jaunam mikroshēmu tipam vai īpaši lētai enerģijai – tas varētu radīt milzīgu nelīdzsvarotību. Tāds spēlētājs sāktu masveidā iegūt jaunas monētas ar daudz zemākām izmaksām nekā pārējie.
Tādā gadījumā:daudzi esošie “racēji” pārtrauktu darbību;
tīkls kļūtu mazāk drošs un vairāk centralizēts;tirgū varētu nonākt pārāk daudz jaunu monētu īsā laikā;
un rezultātā – samazinātos uzticība un krasi kristu cena.
Bitcoin vērtība nav saistīta ar kādu fizisku resursu vai valsts garantiju – tā balstās uz uzticību un pieņēmumu, ka tīkls ir drošs un taisnīgs visiem. Ja šie pieņēmumi tiks izjaukti, tirgus reakcija var būt ļoti strauja.
Bitcoin nākotne būs atkarīga no tā, vai kopiena būs gatava pārvērtēt līdzšinējo pieeju – iespējams, aizvietojot energoietilpīgo algoritmu ar modernākiem un ilgtspējīgākiem risinājumiem.