Man ir paveicies dzīvot pārmaiņu laikmetā. Es atceros, kā pārgājām no melnbaltajiem televizoriem uz krāsainajiem, no disku tālruņiem uz pogu tālruņiem un kā mobilo tālruņu ekrānos pazuda pogas. Ne mazāk grandiozas pārmaiņas notika programmatūras jomā. Es biju neizsakāmi priecīgs par pareizrakstības pārbaudi, kas atviegloja gramatikas noteikumu iegaumēšanu, un laimīgs, kad parādījās tiešsaistes vārdnīcas, kas izbeidza papīra vārdnīcu laikmetu un atviegloja vārdu meklēšanu. Tad nāca automātiskie tulkotāji, un nepieciešamība pēc valodas zināšanām sāka samazināties. Un tagad ir pienācis laiks domu korekcijai.
Taču, katru no šīm jaunajām tehnoloģijām pavadīja kļūdas, kas kropļoja mūsu domu plūsmu: sākumā, T9, kas manu kolēģi Andro vienu reizi pārvērta par Androidu, kas spītīgi grozīja manu pašu uzvārdu un lika sarkt miljoniem cilvēku, kuri slinkoja pārlasīt savas SMS pirms nosūtīšanas. Tad pienāca e-vārdnīcu ēra, kurās tulkojuma varianti tika piedāvāti bez paskaidrojumiem, neļaujot viegli izvēlēties labāko alternatīvu. Un tad arī e-tulkotāji, kas darbojās pēc savas nezināmās loģikas, bieži izmantojot starpniekvalodu – angļu valodu. Un tad parādījās mākslīgais intelekts, nesot sev līdzi halucinācijas, aizspriedumus, izkropļojumus un daudz ko citu.
Par ko es runāju? Es runāju par to, ka mēs šo ceļu esam nogājuši, zinot vai vismaz nojaušot, kas varētu būt nepareizi. Mēs saprotam, ko sagaidām, un, balstoties uz savām cerībām, veidojam izpratni par sistēmām, ar kurām strādājam.
Bet kas notiek ar tiem, kuri tikai sper pirmos soļus? Ar tiem, kuri nemācās gramatiku, bet raksta gramatiski pareizi? Ar tiem, kuri nezina valodas loģiku un struktūru, bet spēj rakstīt svešvalodā un veiksmīgi sazināties gan personīgi, gan biznesa vidē? Ar tiem, kuri vairs neapdomā, kā formulēt gramatiski pareizus un pārdomātus teikumus, bet spēj sekundes laikā izveidot tekstus, pilnus ar pārdomām, atsaucēm un krusteniskām saistībām, un visu to pasniegt kā savu darbu?
Šī situācija ir drauds – drauds izglītības modelim un mācību stilam, ko pazīstam jau vairākus tūkstošus gadu. Šis modelis vairs nedarbojas. Un, kamēr pa vadiem plūst elektroni un svārstās elektromagnētiskie viļņi, viss būs labi. Vai arī nebūs. Vai būs – bet ne visiem.
Izglītība ir sagatavošanās dzīvei, bet, ja precīzi nezinām, kam gatavojamies, kā varam veidot vai pielāgot izglītības modeli?
Lūk, galvenais jautājums. Iespējams, mums jāpielāgo visas izglītības modelis tāpat kā to darām augstākajā izglītībā. Mēs neprasām, lai ārsts zinātu, kā darbojas diagnostikas iekārtu sistēmu bloki. Mēs negaidām, ka valodnieks zinās tintes ķīmisko sastāvu un tās ražošanas tehnoloģiju, lai gan tieši ar to palīdzību tiek rakstītas grāmatas. Mēs arī negaidām, ka filozofs iedziļināsies smadzeņu ķīmiskajos procesos, lai gan, iespējams, būtu labi, ja viņš tos saprastu. Jā, mēs kā suga esam specializējušies, un tikai daži vēl joprojam vēlas zināt, kā viss darbojas kopumā. Tad, kā nodrošināt izglītību tik dažādā sabiedrībā, kur pat juristus var iedalīt desmitos apakšspecializāciju, kas bieži nesaprotas savā starpā, nemaz nerunājot par programmētājiem, kuriem, pēc vidusmēra cilvēka domām, katram noteikti jāprot labot printeri?
Varbūt ir pienācis laiks pārdomāt arī pamatskolas izglītību. Mēs nevarēsim apturēt informācijas tehnoloģiju ietekmi, kas lēnām izskalo klasiskās izglītības būtību. Patiesībā labāk ir iemācīt skolēniem izmantot šīs sistēmas, nevis censties viņus no tām atgrūst, jo viņi tik un tā pie tām atgriezīsies – gluži kā Harijs Poters, slepus lietojot maģiju.
Bet neaizmirsīsim, viss būs labi, kamēr plūst elektroni!
Risinājums: Mums jāizveido vairāki pamatizglītības virzieni, un vismaz viens no tiem jāparedz skolēniem, kuri pratīs rīkoties bez pastāvīga programmatūras atbalsta – spēs pareizi rakstīt vārdus, tos iztulkot, patstāvīgi formulēt domas, meklēt, lasīt un analizēt informāciju. Šai mācību pieejai jābūt balstītai uz individuālu darbu nelielās grupās (5–7 skolēni), ietverot gan mutiskas, gan rakstiskas atbildes kontrolētā vidē. Tai nevajadzētu būt masveida pieejai, un tā jāīsteno visās valsts skolās – šeit nav runa par privilēģētu izglītību.
Cik gan tas neizklausās utopisks… Bet runa nav par segregāciju, dalot bērnus “gudrajos un talantīgajos” un visos pārējos. Jautājums ir par to, kā veidojas domāšana – vai tā ir pielāgota darbībai daļēji automatizētā pasaulē vai arī spējīga uz šīs pasaules pārvērtēšanu un jaunu atziņu radīšanu.
Cilvēki pielāgojas jaunajai realitātei, taču prasmes, kuras mēs agrāk apguvām, iepazīstot pasauli caur zinātni, grāmatām un iztēli, ir apdraudētas. Šo prasmju uzturēšana, vismaz nelielā, bet stabilā sabiedrības daļā, ir viens no nākotnes izglītības uzdevumiem.
Ja domājat, ka es pārspīlēju, padomājiet vēlreiz. Nekādi aizliegumi izmantot mobilos tālruņus skolās nedos vēlamo rezultātu. Tieši vērtēšanas sistēma nepārtraukti pielāgojas realitātei.
Atcerieties, par ko es rakstīju sākumā – es atceros melnbaltos televizorus un… piecu baļļu vērtēšanas sistēmu! Tā sniedza skaidrus rezultātus. Robeža starp “sapratu” un “nesapratu” bija nepārprotama, un gan skolēns, gan klase, gan visa sistēma zināja, kurp virzās. Taču, palielinoties vērtēšanas skalai, kļuva pieņemami, ka 5 un par 4 no 10 ir “normāli” rezultāti. Tagad, ar procentiem un punktiem, sistēma kļūst vēl neskaidrāka.
Pat ja skolās tiks ieviesti tehnoloģiju ierobežojumi, tie vispirms negatīvi ietekmēs vērtējumus, bet ne zināšanas. Un vērtēšanas sistēma ar laiku atkal pielāgosies realitātei.
Mums jāpieņem realitāte – izglītības diferenciācijai ir jāsākas jau agrā vecumā.