Demokrātija nav statisks mehānisms – tā attīstās līdz ar sabiedrību, tās vērtībām, tehnoloģijām un informācijas plūsmu. Taču vēlēšanu sistēmas, kas tika izveidotas pirms gadsimtiem, bieži paliek nemainīgas, neskatoties uz to, ka sabiedrības domāšanas veids ir būtiski mainījies. Šī neatbilstība rada arvien lielākas plaisas starp pārvaldības efektivitāti un sabiedrības uzticību demokrātijai.
Mēs dzīvojam laikā, kad informācijas pieejamība ir sasniegusi nepieredzētu līmeni. Vēlētāji ikdienā tiek pakļauti ne tikai politisko partiju reklāmām un solījumiem, bet arī algoritmiski pielāgotiem sociālo tīklu burbuļiem, kas nostiprina esošos uzskatus un bieži vien deformē realitātes uztveri. Rezultātā vēlēšanas arvien mazāk kļūst par analītisku izvēli un vairāk par emocionālu reakciju uz retoriku, simboliem un mediju manipulācijām.
Tajā pašā laikā politiskās sistēmas daudzās valstīs saglabā struktūru, kas vairāk atbilst pagātnes sabiedrības domāšanas modelim – tādam, kurā vēlētāji lēma, balstoties uz ilgtermiņa apsvērumiem, ideoloģiskām nostādnēm un skaidru izpratni par pārvaldības atbildību. Šis kontrasts starp demokrātijas institucionālo rāmi un sabiedrības informācijas patēriņa realitāti ir viens no būtiskākajiem mūsdienu demokrātijas izaicinājumiem.
Vai daudzpartiju sistēma ar zemu iekļūšanas slieksni nodrošina efektīvu pārvaldību?
Viena no populārākajām demokrātijas formām ir daudzpartiju sistēma, kas ļauj dažādām sabiedrības grupām būt pārstāvētām parlamentā. Taču realitātē sistēma ar zemu iekļūšanas slieksni nereti rada situāciju, kurā parlaments kļūst pārāk sadrumstalots un lēmumu pieņemšanas process tiek paralizēts.
Pārāk daudzu partiju klātbūtne nenozīmē lielāku demokrātijas kvalitāti – tā var nozīmēt arī haosu, jo valdību nākas veidot uz nebeidzamu kompromisu pamata. Vidēja izmēra partijas, kuras nav pietiekami lielas, lai uzņemtos pilnu atbildību, bet kurām ir pietiekama ietekme, lai noteiktu valdības veidošanas nosacījumus, rada situāciju, kurā īsti neviens nav atbildīgs par lēmumiem. Līdz ar to vēlētāji zaudē ticību politiskajai sistēmai, jo redz, ka vēlēšanu rezultāti nerada prognozējamu un stabilu pārvaldību.
Demokrātijas attīstības paradokss – vairāk pārstāvniecības, mazāk efektivitātes
Kā lai nodrošina līdzsvaru starp demokrātijas daudzveidību un pārvaldības efektivitāti? Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt divpakāpju vēlēšanu sistēma parlamentam. Šāda sistēma ļautu pirmajā kārtā vēlētājiem balsot par plašu partiju loku, bet otrajā kārtā veikt galīgo izvēli starp tām partijām, kurām ir reāls sabiedrības atbalsts un spēja pārvaldīt valsti.
Šāda pieeja novērstu situāciju, kurā vēlētāji jūtas vīlušies un uzskata, ka viņu balss tiek “izmesta”, jo viņiem būtu iespēja pārskatīt un pielāgot savu izvēli, kad kļūst skaidrs, kuri politiskie spēki ir reāli spējīgi pārvaldīt valsti. Turklāt šis modelis varētu ierobežot īstermiņa politisko projektu uzplaukumu – bieži vien mēs redzam partijas, kas tiek izveidotas tikai uz vienu vēlēšanu ciklu, iegūst ietekmi, bet pēc tam izzūd, atstājot sistēmā ilgtermiņa nestabilitāti.
Ko tas nozīmē nākotnes demokrātijai?
Jebkura vēlēšanu sistēmas reforma prasa rūpīgu izstrādi un sabiedrības iesaisti. Tomēr pamatideja ir skaidra – demokrātijai jāspēj pielāgoties pārmaiņām sabiedrībā, lai tā saglabātu savu efektivitāti. Ja vēlēšanu mehānismi neatbilst mūsdienu informatīvajai realitātei un vēlētāju uzvedības modeļiem, tie nevis stiprina demokrātiju, bet kļūst par šķērsli tās ilgtspējai.
Varbūt ir laiks domāt par to, kā padarīt demokrātijas mehānismus dinamiskākus – saglabājot elastību un daudzveidību, bet vienlaikus nodrošinot lielāku politisko atbildību un pārvaldības stabilitāti. Tas nav jautājums par demokrātijas ierobežošanu, bet gan par tās attīstību, lai tā spētu labāk kalpot sabiedrības interesēm ilgtermiņā.