Mēs izjūtam neaprakstāmu sajūsmu par sociālajiem tīkliem, it īpaši ņemot vērā iespēju tajos apspriest jautājumus, kas var ietekmēt valsts, reģiona vai novada politiku. Taču tagad es jums parādīšu, kā sociālie tīkli var viegli izputināt mazu valsti, ievilinot to nevajadzīgu izdevumu virpulī.
Kur slēpjas problēma? Politiķi arvien vairāk laika pavada sociālajos tīklos. Viņi komunicē ar vēlētājiem, viņu lēmumi kļūst caurspīdīgāki un atspoguļo sabiedrības vēlmes. Sociālie tīkli it kā ir īstenojuši absolūtās demokrātijas ideju!
Vai tomēr nē…
Mans pirmais pasniedzējs Latvijas institūta juridiskajā fakultātē bija Neimanis – jauns, ambiciozs un progresīvs tiesnesis. Viņš vadīja ļoti interesantas lekcijas, ievadot mūs tiesību pasaulē. Un kādu dienu viņš teica, ka neredz iespēju, kā tiesnesis varētu uzturēt profilu sociālajos tīklos. Pēc viņa domām, tas samazina lēmumu caurspīdīgumu, apdraud tiesneša objektivitāti un neatkarību. Viņam bija arī citi argumenti, bet šī doma mani aizķēra.
Politiķi, atšķirībā no tiesnešiem, nevar iedomāties sevi bez sociālajiem tīkliem. Viņi izsakās, diskutē, bet pats galvenais – reklamē sevi, turklāt praktiski bez maksas. Taču nekas šajā pasaulē nav bez maksas. Manuprāt, par šo “bezmaksas” saikni ar sabiedrību maksājam mēs.
Piemērs. Valsts uzņēmums plāno iepirkumu, par to atbild attiecīgā ministrija, bet ministrs ir politiska figūra, kura aktīvi darbojas sociālajos tīklos. Kāda ir varbūtība, ka iepirkums būs patiesi ekonomisks, sabalansējot komfortu, mūsdienīgas tehnoloģijas un pieņemamus riskus? Mazai valstij ir tieši tik daudz naudas, cik ir. Kad mēs saskaramies ar finansiālām grūtībām, mēs taupām: pērkam lietotu automašīnu, atsakāmies no saldumiem vai alkohola, lai tikai saglabātu budžetu. Bet vai mēs spējam uz valsts līmeni attiecināt to pašu domāšanu?
Ir kāds sens joks: “Ko tu novēlētu sev, ja zinātu, ka tavam kaimiņam tas būs dubultā?” Variantu ir daudz – bagātību, slavu, ilgu mūžu… Bet anekdotes varonis izvēlas sev nelielu sirdslēkmi.
Vai jūs domājat, ka kādam šajā situācijā patiesi rūp valsts budžets? Sociālajos tīklos krīt pieprasījumi un draudi: sociālie pabalsti, četrdienu darba nedēļa, jauni lidaparāti un vilcieni, koncertzāles, bibliotēkas, kultūras nami un bezmaksas muzeji… Un kas tālāk? Politiķim ir jātiek ievēlētam, un viņš uztver sociālos tīklus kā sabiedrības spoguli. Bet vai tā tiešām ir?
Bieži vien sociālajos tīklos izskan viedokļi, kas nepārstāv pat pusi procenta sabiedrības. Pārējie ir vai nu aizņemti ar savām problēmām, vai vienaldzīgi, vai arī apzināti ignorē šo troksni. Taču dzirdama tikai to balsis, kuri grib, grib, grib.
Jautājums ir – vai šis ir reāls risks politiķim, vai tikai iedomāta problēma? Jo, ejot šajā virzienā, valsti var izputināt vēl ātrāk nekā Ludviķis XIV, kurš izšķērdēja milzu bagātības Versaļai, greznām ballēm un bezgalīgiem kariem, novedot Franciju līdz finanšu katastrofai.