Paskatieties, kā tas viss notika – gluži kā senos laikos. Izber kaudzi kartupeļu, noliek sargu un ļauj cilvēkiem mazliet paņemt. Tieši tāpat notika ar pirmo LLM modeli. To radīja, izlaida pasaulē bez instrukcijām, bez pogām, bez nekā. Tikai čats – “Runā.”
Un mēs sākām runāt.
Un saņēmām atbildi. Un atbilde bija jēgpilna. Un tajā brīdī visi nolēma – tas ir tas, mākslīgais intelekts!
Tad sākās diskusijas: “Nē, tas nav intelekts. Tas ir tikai ļoti sarežģīts T9.”
Ne gluži T9, bet viltīgs mehānisms, kas veido teikumus, prognozējot nākamo vārdu pēc iepriekšējā.
Un ko mēs izdarījām?
Mēs sākām šo mehānismu izmantot.
Un patiesībā mēs ieguvām interaktīvu visas cilvēces zināšanu kopumu. Ar to mums vajadzēja pietikt! Mēs varējām vienkārši būt laimīgi – visi zināšanu avoti, tūlītēja piekļuve, sarunvalodas formā.
Bet tad sāka plūst nauda.
Jo cilvēkiem nepietiek tikai ar zināšanām. Viņi grib intelektu.
Viņi vēlas pasauli, kurā pat jautājumus uzdot nav nepieciešams – atbildes parādās pašas.
Un tāpēc nauda sāka plūst kā upe.
Un līdz ar naudu nāca jauns līmenis – loģiskā vērtēšana.
Modeļi vairs tikai neatbildēja, tie sāka izvērtēt savas atbildes, pielietot loģiku, pašpilnveidoties.
Šīs vērtēšanas auga, vairojās, uzlabojās.
Tagad zināšanas vairs nav tikai strukturēts teksts, tās ir slāņotas ar loģiku.
Un tā mēs nonākam pie īstā jautājuma:
- Kad parādīsies īstais intelekts?
- Vai tas jau ir parādījies?
- Un vai sekos apziņa?
Tas ir galvenais jautājums.
Un problēma ir – kāds būtu jāsaka “pietiek”, pirms nav par vēlu.
Bet varbūt jau ir.
Ironija? Tas, ko sākumā saucām par intelektu un vēlāk noliedzām kā “patiesībā ne intelektu”, mums patiesībā bija pietiekami labs.
Tagad, ar pirmajiem reasoning modeļiem, var šķist, ka atbildes ir nedaudz neveiklākas, neloģiskākas.
Bet tas ir tikai solis atpakaļ, lai ieskrietos.
Ticiet man – pavisam drīz mēs patiesi uzzināsim, kas ir mākslīgais intelekts. Palicis pavisam maz.